Tonis literatūrā ir kopējā atmosfēra vai noskaņa, ko autors rada, izvēloties vārdu, stilu, ritmu un citas literāras ierīces. Tas nosaka kopējo iespaidu par darbu un var būt gan nopietns, gan humoristisks, gan svinīgs, gan skumjš, gan kaut kas cits. Tas var mainīties darba gaitā atkarībā no sižeta pavērsieniem vai rakstura attīstības, un tas bieži ietekmē to, kā lasītājs uztver tekstu.

Tonis literatūrā var ietekmēt teikuma nozīmi.

Tonim ir liela nozīme literatūrā, jo tas var būtiski ietekmēt teikumu un pat visa teksta nozīmes uztveri. Piemēram, tas pats teikums var izklausīties ironiski, ja to lasa sarkastiskā tonī, vai nopietns, ja to lasa ar cieņu. Tonis var uzsvērt autora nodomus, radīt atmosfēru un kontrolēt lasītāja emocionālo reakciju. Tam ir galvenā loma teksta uztverē un interpretācijā.

Optimistisks.

Optimistiskais tonis literatūrā rada cerību, ticības labākajam un pozitīvu gaidu atmosfēru. Šo toni var demonstrēt, izmantojot spilgtus un jautrus aprakstus, iedvesmojošus varoņus un sižeta attīstību pretī veiksmīgai konfliktu atrisināšanai. Optimistiskā tekstā autors parasti uzsver cilvēces tikumus un potenciālu, kā arī ticību spējai pārvarēt grūtības un gūt panākumus.

Optimistiska toņa piemēri varētu būt stāsti par labā triumfu pār ļauno, draudzības un solidaritātes nozīmi, kā arī sapņu un mērķu sasniegšanu. Optimistisks tonis var būt īpaši efektīvs motivācijas literatūrā, bērnu grāmatās vai daiļliteratūrā, kuras mērķis ir atbalstīt lasītāju grūtos laikos.

Piemērs no Maikla Bonda grāmatas " Lācis vārdā Padingtons":

"Es nekad nebūšu kā citi cilvēki, bet tas ir labi, jo es esmu lācis."

Lācis Padingtons pēc būtības ir optimistisks raksturs. Šādi varoņi vienmēr atradīs veidu, kā paskatīties uz situācijas pozitīvo pusi, pat ja visi apstākļi ir pret viņiem. Iepriekš minētā fragmenta tonis dažiem lasītājiem var šķist naivs, taču tas mums daudz pastāsta par Padingtona pozitīvo raksturu. Galu galā, kad dzīve viņam dod rūgtos apelsīnus, viņš gatavo marmelādi!

Tonis literatūrā. Kaislīgs.

Kaislīgs tonis literatūrā pauž spēcīgas jūtas, emocijas un kaislības. Tā var būt aizraušanās ar kaut ko vai kādu, intensīvi emocionāli pārdzīvojumi, aizraujoši dramatiski notikumi vai dziļas domas par dzīvi un mīlestību.

Kaislīga rakstīšana parasti ir piepildīta ar enerģiju un spriedzi, un tā var būt pilna ar spilgtiem aprakstiem, metaforām un spēcīgiem vārdiem. Tas bieži raksturīgs liriskajai dzejai, emocionāliem romāniem vai dramatiskiem darbiem, kur autors savas jūtas un iekšējos pārdzīvojumus pauž spilgtā un intensīvā valodā.

Kaislīga toņa piemēri literatūrā var ietvert kaislīgas mīlestības vēstules, emocionālus varoņu monologus, karstus strīdus vai pārdomas par svarīgiem dzīves jautājumiem. Šis tonis var aizraut lasītāju, izraisot spēcīgas emocionālas reakcijas un pārdzīvojumus.

Piemērs no "Lielais Getsbijs" F. Skots Ficdžeralds:

"Viņu skatieni sastapās un viņi skatījās viens uz otru kopā, vieni kosmosā. Ar pūlēm viņa paskatījās uz galdu.

Šajā fragmentā noslēpumainais miljonārs Džejs Getsbijs un bagātie sabiedrotā Deizija Bjūana čatā citu cilvēku sabiedrībā, tostarp Deizijas vīra Tomā. Viņu saikne ir tik spēcīga, ka viņai ir jāpieliek "pūles", lai novērstu skatienu, kas liek Tomam saprast, ka viņiem ir romantiskas jūtas vienam pret otru.

Pesimistisks.

Pesimistiskais tonis literatūrā atspoguļo izmisumu, skepsi un negatīvu skatījumu uz pasauli un dzīvi. Dziesmu teksti ar šo toni var būt piepildīti ar zaudējuma, vilšanās, bezjēdzības vai bezpalīdzības tēmām. Autori, kuri izmanto pesimistisku toni, parasti uzsver cilvēka dzīves grūtības un negatīvos aspektus.

Pesimistiska toņa piemēri var būt eksistences absurda apraksti, skumjas pārdomas par dzīves jēgu, skumju notikumu attēlojumi vai varoņi, kuri cīnās ar nespēju mainīt savu likteni. Šis tonis bieži sastopams filozofiskajos darbos, dažos dramatiskos tekstos vai literatūrā, kas apšauba cilvēka vērtības un ideālus.

Lai gan pesimistisks tonis var radīt drūmu atmosfēru, to var arī izmantot, lai izceltu atsevišķus cilvēka pieredzes aspektus un rosinātu lasītāju aizdomāties par sarežģītiem esamības jautājumiem.

Piemērs no grāmatas "Deviņpadsmit astoņdesmit četri" Džordžs Orvels:

“... viņš varēja kliegt par Eirāzijas armijas zvērībām, viņš varēja slavēt Lielo brāli vai Malabaras frontes varoņus - tam nebija nozīmes. Lai kas arī tas būtu, jūs varat būt pārliecināti, ka katrs vārds bija tīra ortodoksija, tīra ingsoc.

Dažiem romāniem ir pesimistiskāks tonis nekā deviņpadsmit astoņdesmit četri un tā totalitārās uzraudzības režīms. Iepriekš minētajā fragmentā ir jūtama zināma pazemība: Vinstonam, romāna galvenajam varonim, nav nozīmes citu cilvēku teiktajam, jo ​​visus viedokļus ierobežo valdības politiskā ideoloģija.

Pragmatisks.

Pragmatiskais tonis literatūrā atspoguļo praktisku pieeju dzīvei un problēmām. Tekstus ar šo toni parasti raksturo reālistisks notikumu attēlojums, saprātīgi lēmumi un mērens optimisms. Rakstnieki, kuri izmanto pragmatisku toni, koncentrējas uz faktiem, loģiku un racionāliem argumentiem.

Pragmatiska toņa piemēri var ietvert stāstus par ikdienas problēmu risināšanu, praktisko metožu aprakstu mērķu sasniegšanai, situāciju analīzi ar ņemot vērā plusus un mīnusus, kā arī prognozēt pieņemto lēmumu sekas. Šis tonis bieži sastopams biznesa literatūrā, zinātniskos tekstos, ceļvežos un citos žanros, kur uzsvars tiek likts uz racionālu un efektīvu pieeju problēmu risināšanai.

Lai gan pragmatiskais tonis var šķist mazāk emocionāls salīdzinājumā ar citiem toņiem, tas ir vērtīgs ar savu spēju piedāvāt konkrētus un praktiskus problēmu risinājumus, padarot to svarīgu instruments komunikācijā un dzīvē kopumā.

Piemērs no grāmatas "Mirtīgie dzinēji" Filipa Riva:

“Tagad, skatoties, kā Estere paceļ džinkstošās monētu saujas, viņš jutās kā zaglis. — Nu, — Estere sacīja, dauzīdama dārgumu lādi, — tas, kur viņa devās, viņai neder. Un mums tas nav lietderīgi, jo es ceru, ka mēs drīz viņai pievienosimies.

Šajā fragmentā Esteres pragmatiskais raksturs un saprātīgie vārdi nosaka toni visai ainai. Rīva raksts, ka Hestere aizcirta lādi (nevis, piemēram, mierīgi to aizvēra), ainai piešķir pēkšņa galīguma noti.

Atšķirībā no noskaņojuma vai balss, tonis literatūrā ir atkarīgs no situācijas.

Tonis literatūrā ir atkarīgs no situācijas, konteksta un autora nodomiem. Pretstatā noskaņai, kas parasti atspoguļo teksta vai tā daļu kopējo emocionālo stāvokli, un balsij, kas nosaka stāstījuma raksturu vai viedoklis, tonis var atšķirties atkarībā no dažādiem faktoriem.

Piemēram, kādā situācijā autors var izmantot humoristisku toni, lai mazinātu spriedzi vai radītu tekstā vieglumu. Citā situācijā viņš var izvēlēties nopietnu toni, lai uzsvērtu apspriežamo tēmu nozīmi vai izraisītu lasītājā emocionālu reakciju. Arī tonis var mainīties atkarībā no varoņu rakstura, sižeta attīstības vai autora mērķiem.

Šis toņa dinamisms literatūrā padara tekstus dzīvākus un interesantākus, kā arī palīdz autoriem precīzāk un efektīvāk nodot savas domas un emocijas.

No otras puses, balss ir varoņa unikāls runas un darbības veids, kas pārstāv nemainīgu un ilgstošu kvalitāti, kas nosaka viņa personību un paliek nemainīga dažādās situācijās.

Piemēram, Dobijam no Harija Potera sērijas ir raksturīga balss – viņš atsaucas uz sevi trešajā personā un bieži lieto vārdu "kungs". Lai gan Dobija balss paliek nemainīga visā Dž.K. Roulingas septiņu grāmatu sērijā, tonis mainās atkarībā no tā, ko viņš piedzīvo.

Šeit ir fragments, kas iemūžina Dobija balsi viņa parastajā padevīgajā un padevīgajā tonī:

"Dobijam vienmēr par kaut ko jāsoda, ser." Viņi ļāva Dobijam to darīt, ser. Dažkārt viņi man atgādina papildu sodus..."

"Bet kāpēc tu neaizej? Bēgšana?"

— Mājas elfs ir jāatbrīvo, ser. Un ģimene Dobiju nekad neatbrīvos... Dobijs kalpos ģimenei līdz nāvei, kungs...

Tomēr, cerot uz brīvību no sava saimnieka Lūcija Malfoja mokām, Dobija tonis mainās uz sajūsmu un iedvesmu (kamēr viņa balss paliek nemainīga):

"Bet Dobijs nekustējās. Viņš turēja Harija pretīgo, slideno zeķi un skatījās uz to kā uz nenovērtējamu dārgumu. 

"Īpašnieks Dobijam iedeva zeķi," elfs pārsteigts sacīja. "Meistars to iedeva Dobijam."

"Kas tas ir?" - Malfoja kungs nospļāva. "Ko tu teici?"

"Dobijam ir zeķe," Dobijs neticīgi sacīja. "Meistars to iemeta, un Dobijs to noķēra, un Dobijs - Dobijs ir brīvs."

Tonis spēlē nozīmīgu lomu rakstura attīstībā.

Personāži var izteikt savu personību, emocijas un motivāciju, izmantojot dialogu, domas un darbības, kas nosaka stāsta toni. Ir svarīgi atzīmēt, ka tonis var mainīties atkarībā no varoņa personības, noskaņojuma vai ārējiem apstākļiem.

Piemēram, optimistisks varonis var izmantot spilgtu un pozitīvu toni savos argumentācijās un mijiedarbībā ar citiem varoņiem. Tajā pašā laikā varonis ar pesimistisku personību var izteikt savas domas un emocijas ar tumšāku vai skeptisku toni. Tas palīdz lasītājam labāk izprast un iejusties līdzi varoņiem, kā arī sekot līdzi viņu attīstībai visā stāsta gaitā.

Dažādu toņu izmantošana dažādām rakstzīmēm arī bagātina tekstu un padara to dinamiskāku. Tas ļauj autoriem izveidot reālistiskākus un daudzpusīgākus tēlus, kas veicina lasītāja dziļu iedziļināšanos darba pasaulē.

Kolīnas Makkalovas "Ērkšķu putni".

Apskatīsim piemēru no Colleen McCullough grāmatas The Thorn Birds. Šajā romānā viens no galvenajiem varoņiem Kempbels Makgrats piedzīvo grūtu dzīves posmu, un viņa pārdzīvojumu aprakstam izmantotajam tonim ir galvenā loma viņa tēla attīstībā.

Grāmatas sākumā, kad Kempbels tikai sāk izprast savas ģimenes dzīves un attiecību sarežģītību, redzam, ka viņa domas un dialogs ir pesimistiska toņa caurstrāvoti. Viņš šaubās par sevi un savām spējām, jūtas apmaldījies un vientuļš.

Piemēram, domājot par savu nākotni, viņa domas var izteikt, izmantojot šādu toni: “Varbūt tas viss ir bezjēdzīgi. Es nekad nevarēšu gūt panākumus." Šis pesimistiskais tonis atspoguļo viņa iekšējās cīņas un ticības trūkumu sev.

Tomēr, sižetam virzoties uz priekšu un Kempbelam sākot pārvarēt savas grūtības un pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir, viņa domu un dialoga tonis kļūst optimistiskāks un apņēmīgāks. Piemēram, viņa domas var sākt skanēt šādi: “Varbūt man ir iespēja mainīt savu dzīvi. Esmu gatavs darīt visu, kas nepieciešams."

Šis piemērs parāda, kā tonis literatūrā var atspoguļot varoņa rakstura evolūciju un palīdzēt lasītājam labāk izprast viņa iekšējo pasauli un izmaiņas, kuras viņi piedzīvo.

Tonis kontrolē "attālumu" starp lasītāju un stāstītāju.

Tonim literatūrā ir galvenā loma, nosakot attālumu starp lasītāju un stāstītāju vai personāžu. Šis “attālums” nosaka lasītāja tuvuma vai attāluma pakāpi no tekstā aprakstītajiem notikumiem, pārdzīvojumiem un domām.

Piemēram, ja stāstītājs vai varonis izmanto tiešu, konfidenciālu toni, tas var radīt tuvības un tuvības sajūtu starp viņu un lasītāju. Lasītājam var šķist, ka viņam tiek stāstīti personiski vai svarīgi stāsti, kas var palielināt viņu iesaistīšanos stāstā.

Savukārt, ja teksta tonis ir formālāks, noturīgāks vai pat nedaudz attālināts, tas var radīt sajūtu, ka lasītājs notikumus vēro no malas, kā vērotājs vai vērotājs. Šajā gadījumā lasītājs var justies mazāk iesaistīts sižetā, taču joprojām saglabā intereses un intrigas sajūtu.

Tādējādi tonis literatūrā ir spēcīgs kontroles rīks aiz emocionālā un psiholoģiskā “attāluma” starp lasītāju un tekstu, kas ietekmē darba uztveri un izpratni.

Ņemsim šo piemēru:

"Es jutu, ka manas asinis vārās. Viņai nekad nevajadzēja tā izturēties pret mani."

Un tad:

"Viņš stāvēja nekustīgi, savilkdams dūres un savilkdams žokli, domādams par viņas vārdu netaisnību."

Abi teikumi pauž dusmas un aizvainojumu, taču pirmajā personā teiktais šķiet intīmāks, bet trešajā personā teiktais šķiet attālāks.

Tomēr katrs skatījums joprojām var atrast veidu, kā lasīt kaut ko vairāk "tuvu" vai "tālu". Piemēram, pirmās personas stāstītājs var noklusēt informāciju, savukārt visuzinošais stāstītājs var ietvert ļoti emocionālu dialogu.

Galu galā tonis ir spēcīgs instruments, ko varat izmantot, lai ietekmētu lasītāju jūtas. Mēs ceram, ka šī ziņa ir iedvesmojusi jūs rūpīgāk pārdomāt savu vārdu izvēli un padomāt par to, kā šie mazie lēmumi var būtiski ietekmēt jūsu lasītāju kopējo pieredzi.

FAQ. Tonis literatūrā.

  1. Kas ir tonis literatūrā?

    • Tonis literatūrā ir autora kopējais noskaņojums, emocionālais stāvoklis vai attieksme pret savu darbu un tā tēmu. Tonis nosaka teksta atmosfēru un ietekmē to, kā lasītājs uztver darbu.

  2. Kādi toņu veidi ir literatūrā?

    • Ir daudz veidu toņu, tostarp:
      • Jautrs/draisks
      • Nopietni/skumji
      • Ironiski/sarkastiski
      • Dramatisks/spriedzes pilns
      • Lirisks/emocionāls
      • Neitrāls/objektīvs

  3. Kā autors veido toni literatūrā?

    • Autors var izmantot dažādus literārās ierīces izveidot toni, piemēram, vārdu izvēli, aprakstošas ​​detaļas, varoņu dialogu, ritmu un teikuma struktūru un kopējo sižeta uzbūvi.

  4. Kā noteikt toni tekstā?

    • Uzmanīga galveno punktu, izteicienu un dialoga lasīšana un analīze palīdz noteikt teksta toni. Svarīgi pievērst uzmanību vārdu izvēlei, to emocionālajam krāsojumam, kā arī darba kontekstam un kopējai noskaņai.

  5. Kā tonis ietekmē lasītāja uztveri par darbu?

    • Tonis ietekmē lasītāja uztveri par darbu, nosaka viņa emocionālo reakciju un teksta izpratni. Piemēram, nopietns tonis var izraisīt dziļas pārdomas, savukārt jautrs tonis var pacelt garastāvokli un likt jums pasmaidīt.

ABC